GLOBĀLĀS AUGSTĀKĀS IZGLĪTĪBAS BURBULIS

Ir viedoklis, ka  modernā augstākā izglītība nav laika, izmaksu vai pūļu vērta.

Modernā universitātes izglītība ir milzīgs burbulis, kas aptver visu pasauli - augstākās izglītības iestādes aug kā sēnes, visos veidos un formās. Uz šī fona izglītība ir deģenerējusies un universitātes ir pārvērtušās par diplomu fabrikām, nozīme ir tikai naudai. Konkurence starp universitātēm ir bijusi postoša tieši mācību kvalitātei, kas nepārtraukti pasliktinās. Universitātes izdzīvo, cenšas piesaistīt studentus un nodrošināt, lai viņi būtu apmierināti. Neveiksme nav pieļaujama, tādēļ neviens nedrīkst atpalikt un visi nokārto eksāmenus. Akadēmiskie standarti kļūst arvien zemāki un zemāki, mācību grāmatas – plānākas un plānākas, eksāmeni – vieglāki un vieglāki.  Un šīs problēmas kā epidēmija izplatās visā pasaulē. 

Izglītības burbuļa radītais efekts ir ātrs piedāvājuma pieaugums un katastrofāls kvalitātes trūkums. Vismodernākā izglītības tendence ir zinātņu doktoru ražošana (PhD). Gandrīz ikviens, kuram ir bakalaura grāds, var samaksāt un iestāties doktorantūrā, kuras "jaukums" ir tāds, ka vairumā programmu nav jāsagatavo kursa darbs, programmā faktiski ir  tikai pētījumi. Turklāt universitātes šiem doktorantiem var pieprasīt mācīt pēdējo kursu studentus, tā no viņiem iegūstot labumu divreiz: iekasējot no viņiem mācību maksu un izmantojot viņus kā lētu darbaspēku. Daudzas doktorantūras programmas nav pat pilna laika, tādēļ studenti var parādīties tikai dažas reizes semestrī, jau pēc dažiem gadiem viņi ir "svaigi kalti doktori" un tūlīt var kļūt par docentiem. 

Tā pati aklā ticība, kas cilvēkus motivēja ieguldīt nekustamā īpašuma burbulī, tagad viņus motivē ieguldīt izglītības burbulī. Diemžēl, viņi nevar „redzēt” izglītības kvalitāti un novērtēt to. Universitātes prioritāte, pirmkārt, ir uzturēt ticību tam, ka izglītības līmenis ir ļoti augsts un otrkārt, tā ir  studentu apmierinājuma uzturēšana. Jo universitāšu izdzīvošana nav atkarīga no kvalitātes, tā ir atkarīga no  apmierinājuma. 

Augstākās izglītības burbulis īpaši demoralizē studentus. Mūsdienās universitātes nav selektīvas, tajās var iestāties ikviens, kurš var atļauties samaksāt, diploms ir gandrīz garantēts. Universitāšu sistēmas mērogs ir tik milzīgs un kvalitāte tik viduvēja, ka tās līdzinās vidusskolām, tiek pārvaldītas kā vidusskolas un darbojas kā vidusskolas; būtībā tās ir mākslīgs vidusskolu sistēmas paplašinājums. 

Akadēmiskais gars ir dīvains un svešs jēdziens. Trūkst pašmotivācijas, slaistīšanās ir ierasta lieta un norakstīšana ir kļuvusi par dzīvesveidu. Universitātes pilsētiņās dzīve griežas ap sportošanu ,laika pavadīšanu ar draugiem un izklaidēm. Tā vietā, lai studentus piespiestu neatpalikt no pasniedzējiem, sistēma spiež pasniedzējus palēnināt tempu, lai pielāgotos studentiem. Agrāk mācību grāmatas bija "uz aptaukošanās robežas", tagad lielākā daļa mācību grāmatu „cieš no anoreksijas”. Vēl vairāk,  studentiem vispār vairs nav jālasa mācību grāmatas, ir tikai PowerPoint slaidi, no kuriem veic piezīmes lekciju laikā, jo ir ātrāk un vieglāk nekā lasīt mācību grāmatu.

Modernajā universitāšu sistēmā visā pasaulē ir divas savstarpēji izslēdzošas tendences. Pirmā ir dažādu neīstu „sociālo zinātņu” rašanās, kas piedāvā diezgan nelietderīgus priekšmetus (piemēram, dzimuma studijas, reliģijas studijas, filozofija u.c.) un bez turpmākām darba iespējām. Izglītības sistēmai ir ļoti spēcīgs stimuls piedāvāt iegūt šos akadēmiskos grādus - jo nevērtīgāks grāds, jo lielāka iespēja, ka students pēc dažiem gadiem atgriezīsies, lai mācītos kaut ko „praktiskāku”. 

Otra tendence ir pārmērīgs uzsvars uz praktisko, izslēdzot visu teorētisko vai konceptuālo. Uzmanība ir koncentrēta uz to, „kā darīt” un gadījumu izpēti. Šajā pieejā būtībā nav nekā slikta, izņemot vienu - modernā universitāte ar 4 mācību gadiem ir deģenerējusies un pārvērtusies par izslavētu profesionālo skolu ar vienu mācību gadu vai koledžu ar diviem mācību gadiem. Tā vietā, lai sniegtu vispusīgu izglītību zinātnēs un attīstītu analītiskās un kritiskās domāšanas prasmes, modernā universitāte ir regresējusi un pārvērtusies par profesionālo skolu, kas māca dažas praktiskas iemaņas, lai studiju beidzēji varētu nopelnīt iztiku.

Šis kritiskais viedoklis nav pausts, lai noliegtu universitātes izglītības vērtību. Gluži pretēji, mūsdienās vairāk nekā jelkad ir nepieciešama īsta, neviltota akadēmiska izglītība. Diemžēl, globālais izglītības burbulis ir savairojis mācību iestādes, kuras var dēvēt par jebko, tikai ne par akadēmiskām  universitātēm. Tas nenozīmē, ka visas universitātes ir ierindojamas šajā kategorijā, tomēr lielākā daļa no tām atbilst šai kategorijai. Tas nenozīmē arī to, ka visi profesori ir neefektīvi, bet lielākā daļa tiešām tādi ir. Un tas nenozīmē, ka visi studenti ir nemotivēti un neapmācīti, bet lielākā daļa tādi ir. 

https://tavex.lv/globalas-augstakas-izglitibas-burbulis/