Ādolfs Ferjē un viņa izglītības kritika
ĀDOLFS FERJĒ (Adolphe Ferrière, 1879 - 1960), Šveices pedagogs un publicists, viens no Starptautiskā Sarkanā krusta dibinātājiem, bija arī viens no progresīvās izglītības kustības dibinātājiem.

1918. gadā Ferjē noformulēja 18 jaunās izglītības postulātus, 1920. gadā uzrakstīja grāmatu "Transformējam skolu" (Transformons l'école) un 1921. gadā piedalījās konferencē Kalē pilsētā (Francija), kurā tika izveidota Starptautiskā līga par jaunu izglītību (La Ligue internationale pour l'Éducation Nouvelle).

Savus pedagoģiskos uzskatus Ferjē 1922. gadā apkopoja grāmatā "Aktīvā skola" ( L'école active), kura nākamo 100 gadu laikā ir piedzīvojusi daudzus atkārtotus izdevumus.

"Bērns mīl dabu, bet mēs viņu esam ieslēguši četrās sienās. Viņš nevar dzīvot bez kustībām, bet mēs viņu spiežam sēdēt nekustīgi. Bērns mīl strādāt ar rociņām, bet mēs viņam liekam apgūt tikai teorijas un idejas. Bērns grib runāt, bet skolā viņam pavēl klusēt. Viņš cenšas saprast, bet mēs viņam liekam mācīties no galvas. Bērns tiecas pats visu izpētīt, bet skola atzīst tikai "gatavas" patiesības. Un tieši tādā veidā bērniem tiek iemācīts tas, ko viņi citos apstākļos nekad nevarētu iemācīties - melot un izlikties." (A. Ferjē, "Transformējam skolu", 1920)

Kopš grāmatas iznākšanas laika ir pagājuši 100 gadi. Kurš šobrīd ir gatavs apgalvot, ka kaut kas ir mainījies uz labo pusi?! XXI gadsimtā analfabēti ir nevis tie, kuri neprot lasīt un rakstīt, bet tie, kuriem ir reālās dzīves prasībām neatbilstošas zināšanas un kuri nav apguvuši prasmi pašmācīties.

https://www.youtube.com/watch?v=z6js7ILtOiw

Vai skola tās vispārinātā izpratnē šodien var lepoties ar savu darbu? Ar saviem rezultātiem? Miljoniem cilvēku tūkstošos mācību iestāžu gadu desmitiem mācās vienu un to pašu pēc konvejera principa, pilnībā ignorējot "ārpasaulē notiekošo" - netiek ņemti vērā ne zinātnes sasniegumi, ne darba tirgus pieprasījumi, ne sabiedrībā notiekošie procesi.

Katrs cilvēks jau kopš bērnības dzird, ka bez izglītības viņš ir nekas. Tas ir placebo efekts - izglītības sistēma turas uz izglītojamo ticību tai un skola tiek uztverta kā panākumus garantējoša tablete. Taču patiesība ir tāda, ka arī ar šodien piedāvāto klasisko izglītību cilvēks ir nekas. Atzīmes neatstāj pilnīgi nekādu iespaidu uz intelektu. Būt gudram un labi mācīties - tās ir divas pilnīgi dažādas lietas.

Intuīcija, personīgā iniciatīva, šubas un vēlme pārliecināties par pasniedzēju paustajiem apgalvojumiem - tas viss akadēmiskajā izglītības sistēmā ne tikai nav pieļaujams, bet var pat izrādīties kaitīgs katram, kurš grib būt "gudrāks par citiem". Visos līmeņos joprojām izmanto "zināšanas", kuras ir novecojušas jau vismaz gadus 50 atpakaļ.

Visi ir pieradināti pie akadēmiskā algoritma - SKOLA - AUGSTĀKĀ IZGLĪTĪBA - LABI APMAKSĀTS DARBS. Placebo! Katrs, kurš šo ceļu apšauba un izvēlas algoritmu PRAKTISKĀS IEMAŅAS + FORMĀLĀ vai NEFORMĀLĀ IZGLĪTĪBA, tiek pakļauts stigmatizācijai. Fakts, ka visur tiek meklēti cilvēki ar darba pieredzi (vairumā gadījumu 3 - 5 gadi), nevienam joprojām neliek aizdomāties par izvēlētā ceļa racionalitāti.